NEPAKĻAUTIES KAĶĒNAM
Kā nepazaudēt pašam sevi un neapjukt apstākļos, kurus pazīstam visi. Visi zinām, ka nemitīgi kāds mūs mēģina pakļaut savām interesēm, vajadzībām, viedokļiem, attieksmēm un ritmam. Tie ir mēdiji, autoritātes, priekšnieki,… un tas var būt pat mīlētais dzīvesbiedrs, miesīgs bērns vai nesen iegādātais kaķēns.
Kaķēnam, kurš tagad, kad rakstu šīs rindas, mēģina uzkāpt uz datora klaviatūras, es spēju diezgan viegli pateikt – nē - un nolikt viņu pie vietas. Trīs piegājieni un viņš paklausa. Kāpēc mums tik viegli neizdodas tikt galā ar citiem pakļāvējiem? Visticamāk tāpēc, ka kādu psiholoģisku un sociālu procesu (kurus tagad neatšifrēšu, jo par tiem nav šis raksts) rezultātā, mēs kļūstam par raustāmajām lellēm. Kādiem citiem (vai kādam tikai vienam) nez kāpēc ir tiesības regulēt manas domas, izvēli, rīcību, bet man pašam nav un es pakļaujos. Pieklājības, vainas sajūtas, ieraduma vai vispār nesaprotamu iemeslu dēļ, bet pakļaujos. Dīvaini, vai ne?
Novērošana! Spēja apstāties un uz notiekošo paraudzīties no malas, lūk, tas, manuprāt, ir sākums tam, lai no raustāmās lelles jeb marionetes mēs pārvērstos par savas dzīves režisoriem. Režisors domā, vēro, iztēlojas un organizē spēles apstākļus. Dara to sev visvēlamākajā veidā un jebkurā brīdī ir gatavs mainīt uzstādījumus. Režisors arī izvēlas, kurā ainā piedalīties kā aktierim un kurā palikt tikai novērotāja pozīcijā. Protams, režisors dzīvo dzīvi un piedalās tajā, bet labs režisors nekad savā izrādē nepazūd, neaizmirst, kas ir viņš pats un ka notiekošais ir tikai spēle. Varbūt pat rotaļa. Un varbūt tikai ar kaķēnu.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.