ĪPAŠAIS TU
Bieži nākas saskarties ar cilvēkiem, kurus nomoka jautājumi - vai es esmu pietiekami īpašs un cieņas vērts? Varbūt esmu īpašs un citādāks un tāpēc pārējie mani nesaprot un nepieņem? Vai vēl trešais variants - esmu parastāks par parastu - manī nav nekā interesanta, ko darīt, lai kļūtu citādāks? Visi šie jautājumi rada trauksmi un virzību uz sevis noniecināšanu.
Papētot rūpīgāk, parādās vesela lamatu sērija - īpašais cilvēks nespēj mīlēt, jo kur gan viņš atradīs otru tikpat īpašu? Paziņojot par savu parastumu, viszemākajā līmenī, cilvēks no sarunu biedra gaida pretēju apgalvojumu, cenšoties kļūt vēl īpašākam - noliedz sevi. Patiesībā tās visas ir mūsu patmīlības spēles - diezgan nežēlīgas. Jo tu vairāk domā, ka esi īpašāks, labāks, gudrāks par citiem, jo piedzīvosi lielākas ciešanas un necieņu. Tieši tāpat notiks, ja domāsi, ka esi parastāks par pašu parastāko cilvēku.
Šeit ieslēdzas vēl viena būtiska darbība - salīdzināšana un atdarināšana. Patiesības labad jāsaka, ka pie tā esam jau radināti no bērnības - kam jālīdzinās, kurš ir labāks un vairāk sasniedzis. Tomēr - sen jau vairs neesam bērni! Un jebkura salīdzināšana rada iekšēju spriedzi un iespējamu konfliktu pašam ar sevi, jo tu nekad nevari būt oriģināls un neatkārtojams, ja salīdzini sevi ar kādu. Salīdzināšana rada atdarināšanu, bet neviens no līdzīgajiem nevar būt ekskluzīvs un autentisks. Līdzko zaudē savu unikalitāti, tu pārstāj cienīt sevi. Un centies atkal kaut kam līdzināties, lai beidzot kļūtu īpašs. Un, ja tu necieni savu dzīvi, kāpēc gan lai to cienītu kāds cits? Vāveres ritenis palaists!
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.