VECUMS UN PLASTIKA
Ņemsim kā piemēru izdomātu, vidēji statistisku jaunieti - puisi. Sporto, mācās, domā, kā tikt prom no senčiem. Učenes, protams, stulbas, skola besī. Prāta maz (pašam gan tā nešķiet), elastība ļoti augsta, proti, kad izšūpots no līdzsvara (uzbrauciens, negulēta nakts, zaudējums utt.), spēj atgriezties iepriekšējā līdzsvarā ļoti ātri, jo dziļums mazs. Ja kāds šo jaunieti nosauc par idiotu, kretīnu, zilo, saņems pretī to pašu un ne tikai to pašu.
Jaunietis pabeidz skolu, meklē, kur studēt. Meklē darbu. Parasti kādā bārā vai kazino par krupjē, kur jautrāk un vairāk maksā. Tur viņu lamā, bet viņš tiek cauri ar vieglu besi. No sērijas, “šon stulba diena, priekšnieks uzkasījās”. Tālāk sākas reālā dzīve ar ideālu aplauzieniem. Izrādās - dzīvē viss ir savādāk. Izrādās - cilvēki ir tikai cilvēki un dzīve nežēlo. Cilvēks sāk nocietināties un sargāties no dzīves sitieniem, toties dziļums palielinās.
Te notiek paradoksāla lieta. Āda paliek plānāka, bet uzaug bruņas. Ja tevi 16 gados kāds nosauc par cūku, tas sāp max pāris stundas, nobriedušā vecumā tas var sāpēt līdz pat mūža galam. Citas lietas, kas nāk mūsu virzienā, pēkšņi neskar, jo mēs saprotam, ka dzīve ir dzīve un cilvēki ir tikai cilvēki. Mūsu ideāli ir salauzti, bet mēs jau izmantojam principus kā bruņas un savu pieredzi ar daudzajām traumām jau liekam sev priekšā kā vairogu. Pat uz mīlas randiņiem jau ejam pilnā bruņu ekipējumā, kad jaunībā gājām absolūti atvērti, bez jebkādām bruņām vai aizspriedumiem.
Patiesi, noteiktā vecumā mēs jau reaģējam daudz savādāk kā jaunībā. Mēs paliekam emocionāli izteikti jūtīgāki tajā, kas attiecas uz mums. Mēs zaudējam jūtīgumu, kas attiecas uz citiem. Piemēram, 16 gados atraidīta mīlestība ir pasaules gals, cits tā nedrikst rīkoties!! 30-40-50-60 gados jau ir bruņas pret to un sapratne, ka tā var būt. Cits ir tikai cits. 16 gados tā vēl nevar būt. Arī mūsu ķermeņi paliek daudz jutīgāki pret vienām lietām, bet daudz izturīgāki pret citām. Augu nakti dzert visu pēc kārtas vairs nevar, jo atkopšanās no paģirām smaga un ilga, salīdzinot ar jaunību, bet maratonus skraidīt var. Noteiktā vecumā mēs saprotam, ka čīkstēt par nogurumu nav jēgas. Neviens tevi neklausīs, tāpēc sākam skriet maratonus, ievērot diētas utt. Tas prasa izturību un gribasspēku, kas nebija jaunībā, kad, savukārt, varēja miksēt dzērienus visu nakti un sejas āda atjaunojās iepriekšējā izskatā daudz ātrāk.
Interesantais šajā visā ir tas, ka gadiem pa priekšu neaizskriesi, bet atgriezties jaunībā ir iespējams. Tā ir fantāzija un meditācija, kas ļauj mums sevi sajust jaunus. Novecošana ir iekšējs process, kur grumbiņas vispirms parādās sirsniņā. Atcerieties sevi jaunus, mēģiniet sajust, kā jūs toreiz jutāties, iedzīvojieties sevī tajā laikā un jūs ievērosiet, cik ļoti paaugstinās jūsu plasticitāte šodien, bet prāts paliks tagadējais. Lieliski!
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.