VĒLIES SEV DAUDZ UN VAIRĀK!
Rakstot Ziemsvētku vecītim vēstuli, nevajadzētu baidīties vai knapināties. Nav viegli atšifrēt, no kurienes tas nāk, bet gan jau būsiet pamanījuši sevī vai citos tendenci reizēm nevietā noniecināt savas spējas, vajadzības un vēlmes – iztikt ar mazumiņu, justies vainīgam par gūtajiem panākumiem un labumiem, kautrēties pieņemt dāvanas, komplimentus un uzslavas. Citiem vēlēt “Daudz laimes”, bet par savu laimi justies neērti.
Nez kādēļ mums ir aizmirsies, ka Dāvanu dalītājs principā ir noskaņots mums labvēlīgi un no visas sirds – gan svētkos, gan jaunajā gadā un dzīvē kopumā vēlas mums iedot tieši to, kas mums vajadzīgs, tieši to, kas mums sagādās īstu prieku. Bērnu dienās to zinājām, dāvaniņas dabūjām un par to priecājāmies. Taču šodien daudziem tas ir aizmirsies un jaukā spēja vēlēties un vēlamo saņemt ir aplipusi ar sūnām un piepēm. Jeb aplipusi ar aizdomīgas kvalitātes tikumiem un vērtībām.
Dāvanu dalītājs Tev, cilvēk, uzsmaida un saka: "Lūdzu, ņem, tas Tev!" Bet Tu atgaiņājies vai novērsies un saki "Nu ko jūs, nu nevajadzēja!" Kāds Tev saka: "Paldies!", bet Tu atbildi "Nav par ko!". Rezultātā iznāk necieņa pret to, kurš dod vai pateicas. Vispārējā pelēkās pieticības, nabagošanās un "man nepienākas" noskaņa noved pie tā, ka nespējam saņemt un pēc tam arī dot citiem. Jo dot var tikai tas, kuram ir, ko dot.
Manuprāt, labas zāles pret pelēkajām sūnām un piepēm būtu savas vēlmes pārspīlēt. Saprātīgi, bet pārspīlēt. Celt savu komforta latiņu pakāpeniski augstāk par to, kas šobrīd liekas reāli iespējams vai pieņemams. Tas varētu būt diezgan satraucoši – vēlēties labāku darbu, lielākus ienākumus, skaistāku dzīvokli, vairāk mīlestības…
Un ja nu brīnums notiek, un ja nu man patiešām tiek tas, ko uzdrošinājos sev lūgt?! Protams, tā mēs varam ielidot lielā uztraukumā un pat bailēs. No milzīgas laimes taču varot aiziet ar sirdi… Tāpēc arī saku – darām to pakāpeniski. Manuprāt, tā vis-vis-lielākā laime mums uz galvas neuzkrīt tikai tāpēc, ka neesam vēl gatavi to pieņemt. Pie lielākas laimes tāpēc ir jāpierod.
Otras zāles, kas, manuprāt, var palīdzēt saglabāt vienlaikus gan veiksmi, gan mieru sirdī, ir rotaļīgums. Uztvert visu kā rotaļu. Vēlmes, dāvanas, pateicības vārdi – galu galā laime – tas viss ir rotaļa un nekā pārpasaulīgi nozīmīga. Nav nedz milzīgas atbildības, nedz milzīgi pienākumi, nav pārdabisku pūļu vai mūžam neatmaksājamu parādu. Par dāvanām nav jācīnās, tās nav jānopelna smagā darbā – tās ir tikai jāvēlas un mierīgi jāiet tām pretim. Par saņemtajām dāvanām, pateicībām, komplimentiem nav jāmaksā, nav nekas jāatstrādā, par to nav jābūt parādā – ir tikai vienkārši jāpasaka patiesu paldies. Tieši tik vienkārši.
Bez tam, Dāvanu dalītājam nav žagaru - viņš nesoda un neapdāvina tevi par kaut ko. Piemēram, par to, ka tu kādam citam biji paklausīgs. Tie ir izdomāti meli, lai būtu vieglāk tevi kontrolēt. Ja tā būtu patiesība, tad izjuktu dāvināšanas būtība. Dāvanas tu dabū gandrīz tāpat vien - tāpēc, ka tu tās vēlējies, ka prati vēlēties tieši to, ko tev vajag, un tu jau iepriekš par to biji pateicīgs (piemēram, sakārtoji savu istabu, kurā Dāvanu dalītājs tiks ar cieņu sagaidīts). Tātad tu proti jeb spēj dāvanu pieņemt.
Katram pienākas un katrs ir pelnījis labumus, pārticību, mīlestību un laimi. Tās ir dāvanas, ar kurām, protams, mēs pēc tam varam dalīties. Bet ne izšķērdēt tās un izdāļāt pa labi un pa kreisi. Došanas procesam ir jāvairo prieks nevis jābaro mūsu vainas, mazvērtības un tamlīdzīgas sajūtas.
Lai mums katram nākamajā gadā tiek tieši tas, kas mums patiešām ir vajadzīgs un tieši tik daudz, lai varam ar to, nepaliekot bešā, dalīties!
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.