ĻAUTIES DZĪVEI
Izrādās, ka ļauties dzīvei nav tas vienkāršākais uzdevums. Mums tomēr ir vieglāk sev uzturēt ilūziju, ka visu kontrolējam paši. Vieglāk ir sapņot un vilties, vieglāk ir cepties un neko nedarīt. Tādēļ brīžos, kad mūs apciemo veiksmes dieviete Fortūna, Salatēvs ar dāvanu maisiem vai vienkārši dzīve piespēlē jaunas iespējas, mēs bieži vien neesam mājās, izrādāmies aizņemti.
Kad iespējas jau ir palaistas garām, tad gan viss kļūst daudz skaidrāks – labi redzami visi "vainīgie": konkurenti, skauģi, miesīgā māte, kas nekad nav pratusi mīlēt, žūpa tēvs, kas zīmīgā brīdī nav palīdzējis ar padomu, valdība, bandīti, citplanētieši… Visi tie, kuru rokās esam devuši varu pār savu dzīvi un likteni. Vainošanas fāze ir veselīga, tā palīdz pārgrupēt spēkus, ieraudzīt plašākus kontekstus un sakarības. Tā arī rada spēku pieplūdumu un mudina uz rīcību. Taču, ja rīcība, darbība ārējā pasaulē izpaliek, ja iekšējai kustībai nav ārēja noslēguma, tad vainošanā var arī iestrēgt, un tas vairs nav veselīgi.
Runā, ka daudz ko palīdz atrisināt piedošana. Mans novērojums ir tāds, ka piedošana, protams, dod iekšēju harmoniju un padara cilvēku gaišāku. Pat sniedz zināmas priekšrocības dzīves spēlēs, bez šaubām! Tomēr plika piedošana bez skaidra jauna rīcības plāna bieži izskatās pēc labi gribētas sevis maldināšanas. Galu galā mūsu dzīves notikumus uz priekšu virza ne jau domu spēks, bet gan lēmumi un darbības.
Ļauties dzīvei traucē arī instinktīvās bailes no nezināmā, no negaidītā. Tomēr šīs, tāpat kā jebkuras citas bailes iespējams pieradināt, pieņemt un iepazīt. Pamazām, bet iespējams. Tad bailes kļūst par mūsu spēku un sabiedroto. Ja iekšēji jūtamies stabili savā komforta zonā, mēs daudz drošāk speram soļus gan jaunu teritoriju izpētē, gan komforta zonas paplašināšanā.
Pasaule ir brīnumainu spēku un iespēju pilna. Ja šajā brīdī par to nekas neliecina, vērts ieskatīties sevī. Un nevis tādēļ, lai bēgtu no problēmām, bet lai ietu tālāk, virzītos ātrāk, sasniegtu vairāk.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.