VIENTULĪBAS NAV
Zinātniski neizskaidrotais spēks, kuru sauc par mīlestību, piešķiļ šūnām dzīvību. Tādējādi, ja esam dzīvi, tad kāds mūs mīl, mūs atbalsta un par mums rūpējas.
Ir vienkāršāk nebūt vientuļam, ja tuvumā ir labi radinieki, īsti draugi, jauki paziņas vai dakterītis, pie kurai aiziet pasūdzēties par kādu kaiti. Tie vienmēr ir sasniedzami, sazvanāmi… Bet sarežģītāk ir tad, ja uz veselu vakaru vai pāris dienām vai ilgāku laiku paliec bez šiem sociālajiem kontaktiem. Vai arī tad, kad kāds mūsu mīļais cilvēks fiziski aiziet no dzīves. Kāpēc tad mēdz palikt bezcerīgi grūti un skumji? Varbūt tāpēc, ka mums pēkšņi sāk šķist, ka mīlestības enerģija, kurā esam dzīvojuši, mums vairs nav pieejama. Ja piekrītam šī raksta pirmajam teikumam, tad nav loģiski, ka tikām no mīlestības atrauti, jo mēs taču joprojām esam dzīvi.
Atļaušos apgalvot, ka cilvēkam ir lieliska spēja nekad nejusties vientuļam un pamestam. Pat Robinsons uz vientuļas salas spēj izdzīvot, jo nav viens. Kā viņam tas izdodas? Manuprāt, tieši sajūtu un iztēles spēja mums palīdz atjaunot sakabi ar dzīvības enerģiju. Iztēle lieliski nojauc ierasto laika un telpas priekšstatu. Mēs vienmēr varam atcerēties un iztēloties kā tuvumā esošus savus labos vecvecākus, vecākus, un citus cilvēkus viņu jaukākajā un mīļākajā versijā. Mēs varam atcerēties, iztēlē ieraudzīt šos labvēlīgos tēlus, pat komunicēt ar viņiem un tā rezultātā neizbēgami mainās pašsajūta. Vientulības un pamestības sajūta izzūd. Pamēģiniet.
Lai jums vienmēr jauka vienatne!
Didzis Jonovs
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.