VAINA, KAUNS UN IEKŠĒJAIS DIALOGS
Par to, cik sāpīgi ir piedzīvot kaunu, un cik graujoša mēdz būt vainas sajūta, droši vien ir pārliecinājies katrs. Kauna izraisītā neērtības un nedrošības sajūta būtu vēl pusbēda. Īsta nelaime ir tā, ka abas šīs destruktīvās emocijas izkropļo pasaules uztveri un provocē ārējās vides agresiju.
Izpētīt savu kauna zonu, iepazīt vainas sajūtu ir ārkārtīgi vērtīgi. Tomēr tas nav vienkāršs uzdevums, reizēm pat bīstams. Pat padomi, ko iesākt situācijās, kad atnāk vainas sajūta vai izjūtam kaunu, ir diametrāli pretēji. Vieni aicina praktizēt piedošanu, citi – bezkaunību. Vieni kaunu uzskata par sabiedriskās kārtības stūrakmeni, citi – par ārstējamu slimību.
Saknes šīm sajūtām viennozīmīgi tiecas dziļā bērnībā, turklāt tajā attīstības posmā, kad vēl tikai mācāmies ielāgot ārējās pasaules darbības mehānismus. Kauna valoda tādēļ ir diezgan primitīva, pat infantila. Tomēr nevajadzētu novērtēt par zemu šajā valodā noformulētos lēmumus un sev dotos solījumus.
Kauna afekts sargā smalko emocionālo robežu starp "drīkst" un "nedrīkst", starp "pareizi" un "nepareizi". Tādēļ no manipulācijas viedokļa kauns un vainas sajūta ir ideālas sviras uzvedības ietekmēšanai. Taču vai manipulācijas rezultātā gūtie priekšstati par lietu kārtību spēj kalpot par pamatu veselīgai un adekvātai pasaules ainai?
Bērna iekšējo sajūtu un noskaņu plūsma, apgūstot valodu, pamazām apaug ar vārdiem, jēdzieniem un racionāliem izskaidrojumiem, pārtop par iekšējo dialogu. Tomēr zonas, kur mājo kauns, bailes, arī dusmas nav tie ērtākie apziņas nostūri, par kuriem gribētos domāt, kur nu vēl runāt. Rezultātā negatīvās, par destruktīvām un sāpīgām atzītās pieredzes mīļā miera labad tiek izstumtas no apziņas un sāk neatkarīgu dzīvi zemapziņas priekškambaros.
Jāņem vērā, ka toksiskās kauna un vainas sajūtas saindē ne tikai iekšpasauli, bet arī provocē notikumus ārpasaulē, kuros gūstam apstiprinājumu mazvērtības sajūtai. Gan kauns, gan vainas sajūta jau sākotnēji paredz to, ka mūs vainos un kauninās. Tādā veidā mēs neapzināti izsaucam agresiju pret sevi, turklāt radām ērtu augsni upura kompleksam.
Vai no šīs pašdestrukcijas bedres ir izeja? Protams! Taču daudzi cilvēki par sevi ir tik pārspīlēti labās domās, ka nespēj pat atzīt, ka viņu iekšpasaulē klātesošs arī kaut kas negatīvs vai ļauns. Der paturēt prātā, ka aiz sāpīgā kauna un dedzinošās vainas sajūtas paslēpies mazs bērns.
Bērns, kurš vēl tikai mācās ielāgot ārējās pasaules noteikumus. Bērns, kurš savās pretrunīgajās jūtās un sajūtās ir apmaldījies kā tumšā mežā un nepaguris gaida, kad mamma viņu beidzot atradīs, nomierinās, samīļos. Ja satiekat šo bērnu, nenovērsieties no viņa. Paņemiet viņu uz rokām, turiet cieši un virzieties uz gaismas pusi.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.