SAUKT LIETAS ĪSTAJOS VĀRDOS
Lai atvieglotu sev dzīvi un nepārslogotu atmiņas resursus, mēs lietām un parādībām, savām un citu cilvēku darbībām dodam nosaukumus, nosaucam tās vārdos – vēlams, ne pārāk garos un sarežģītos.
Kad esam mazi, mēs visādus vārdus noklausāmies no pieaugušajiem. Ielāgojam intonācijas, paturam prātā situācijas, kurās tos izmantot. Mēs atklājam, ka ar vārdiem varam panākt izmaiņas ārējā pasaulē. Tos pareizi lietojot, varam tikt pie ēdiena un citām baudām, varam iepriecināt citus, sāpināt, mulsināt un pārliecināt, rosināt un apstādināt. Savukārt, nepareizi lietojot, gaidītais efekts mēdz būt pretējs: baudas vietā saņemam sodu, bet kārotās lietas vietā – kaut ko tādu, ko nemaz nevēlamies. Tādējādi vārdu lietošana, pirmkārt, ir gribas akts, nevis domāšanas izpausme. Domāt iemācāmies stipri vēlāk. Ja vispār iemācāmies, protams.
Tāpat, šķiet, visai maldīgs ir iespaids, ka spēja izmantot vārdus būtu saistīta ar īpašu, tikai cilvēkam raksturīgu saprātu. Galu galā savu vārdu krājumu veidojam intuitīvi, nevis racionāli, un daudz lielāku lomu šeit spēlē asociācijas, tēli, noskaņas un sajūtas, nevis loģika. Rezultāts ir visai paradoksāls – valoda, kuru esam cītīgi apguvuši un ieviesuši savā dzīvē kā patiesības mērauklu un instrumentu precīzas sakabes nodrošināšanai ar realitāti, izrādās, ir visai aptuvens veidojums, kam ar īstenību sakars ir minimāls. Katrs runā kaut ko savu, saprot kaut ko savu. Domā vienu, runā otru, dara vispār kaut ko citu.
Mūsu dzīvē ienāk meli. Sākumā kā nepieciešama stratēģija, lai izvairītos no sāpēm un izdzīvotu. Vēlāk kā pašsaprotama dzīvošanas sastāvdaļa. Protams, melot ir jāiemācās. Problēmas sākās tad, kad meli, kas adresēti citiem, pāraug pašapmānā. Kad noticam saviem meliem un uz tiem sākam būvēt dzīvi. Kad paši vairs nespējam izšķirt, kas ir patiess, kas nav. Turklāt melīgu konstrukciju uzturēšanai aiziet daudz spēka. Tā paša spēka, kas nepieciešams dzīvei, mūsu veselībai un labai pašsajūtai.
Tādēļ agrāk vai vēlāk pašu ērtībai un labākam ārējam iespaidam uzbūvētais kāršu namiņš sabrūk. Un pienāk brīdis, kad pati dzīve piespiež pārvērtēt mūsu uzbūvēto priekšstatu stabilitāti, piekabināto birku patiesumu un lietderību. Atsijāt graudus no pelavām. Krīzes situācijās, brīžos, kad jūk un brūk mūsu priekšstati par sevi un pasauli, svarīgākais ir būt godīgam pret sevi. Nebaidīties saukt lietas savos vārdos. Nebaidīties spert soli nezināmajā.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.