APLAUZTIES IR NORMĀLI
Pašā sākumā mums no dzīves diži daudz nevajadzēja. Pietika, ja vecāki daudzmaz adekvāti veltīja mums mīlestību un rūpes par fiziskajām vajadzībām, pārējo sev nodrošinājām paši – rotaļājāmies, bija interesanti, jo mēs bijām bērni.
Bet tad, kādā skaidri nenojaušamā momentā, varbūt tāpēc, ka pieaugušie uzspieda, varbūt tāpēc, ka karma vai kāds cits mazsaprotams aizpasaules likums sāka intensīvāk darboties, mēs pēkšņi kļuvām par pusaudžiem. Par strauji augošiem cilvēciņiem, ar strauji augošām vajadzībām un mērķiem. Draugi, sacensība, romantika, piedzīvojumi, ballītes, lielie dzīves sapņi, projekti, tieksme pēc patstāvības un konflikti ar pieaugušajiem… Jo tālāk, jo dzīve vētraināka straujāka, intensīvāka.
Taču pusaudzis aplaužas. Manuprāt, visi pusaudži aplaužas. Vairākos savos nākotnes uzstādījumos vai pat visos. Pusaudzim tā ir traģēdija. Dramatiskas, straujā lidojuma beigas, kam neizbēgami seko, kas nu kuram - vilšanās, apātija, depresija, vardarbīga agresija pret citiem vai pašagresija.
Aplauzties ir normāli. Vilties ir normāli. Ir normāli, ja kaut kas neizdodas un ir normāli, ja sāp, kad nedabūji to, ko gaidīji. Mēs katrs zinām, cik nežēlīgi griež mūsu aplauzieni, piemēram, draudzībā, mīlestībā, ģimenes veidošanā, profesijas izvēlē, biznesā…
Nenormāli ir tas, ka pusaudzim attiecīgās krīzes brīdī klāt nav adekvāts pieaugušais, kas atbalsta, uzmundrina, pasmaida un pierāda, ka nekas traģisks nav noticis – tu, pusaudzi, esi dzīvs, un tas nozīmē, ka jāiet tālāk.
Šis raksts, izskatās, ka ir par pusaudžiem, bet īstenībā es rakstu par mums, pieaugušajiem. Spoguļošanā mēs lietojam Iekšējā pusaudža jēdzienu. Tā ir mūsu personības struktūra, kas izveidojās, kad bijām padsmitnieki, un, neatkarīgi no pases vecuma, joprojām mūsos paliek, ja vien šo pusaudzi sevī neapspiežam vai nenosmacējam.
Arī mūsu Iekšējais pusaudzis šodien vēlas panākumus, izaugsmi, draudzību, mīlestību, svētkus, piedzīvojumus, izaicinājumus utt. Arī šis pusaudzis var aplauzties un vilties. Bet tagad jūsu pusaudzim diendienā klāt esat jūs - pieaugušais. Tā personības struktūra, kurai ir pieredze un zināšanas, kā arī prasme vērot, analizēt, atrast risinājumus un meklēt palīdzību. Tieši jums kā pieaugušajam ir svarīgi zināt, ka pēc kritiena nav jāvaid un jālamā pasauli, ka nav jāaizveras priekam un mīlestībai, mērķiem un veiksmei, bet gluži otrādi – jāpieceļas, jāpasaka paldies par mācību un jāiet tālāk.
Ar pusaudzi varat karot, slēgt kompromisus, bet viņam nekad nedrīkstat teikt, ka viņš ir stulba zoss, nevienam nevajadzīgs idiots, stulbenis, lūzeris vai kas tamlīdzīgs. Tā mēs pasakām, ka viņu nemīlam. Tā mēs pasakām, ka nemīlam sevi. Bet bez mīlestības nav iespējams dzīvot. Kur nu vēl būt veiksmīgam.
Un vēl - tas nav pusaudža pienākums sevi izglābt. Tas ir pieaugušā pienākums. Un ja jūs kā pieaugušais nezināt, kā to izdarīt, tad jūsu pienākums ir to uzzināt. Vai izdomāt pašam. Citas veselīgas izejas, manuprāt, nav.
Ja nu kas – noskurināmies un ejam tālāk!