* *
27. februāris, 2019 pl. 14:25,
Nav komentāru
Darbs ar sevi, ar personīgo izaugsmi un iekšējās emocionālās telpas sakārtošanu bieži vien ārēji var šķist kā īpaša privilēģija, ko atļauties var vienīgi ļoti labi nodrošināti cilvēki. Kā tāds bagātnieku untums – kad pamatvajadzības ir apmierinātas un dzīve sāk kļūt pārāk garlaicīga, tad nu var meklēt sevi, tā sacīt, atliektiem galiem.
Līdzīgā veidā aplams, kaut arī savā ziņā pretējs ir aizspriedums, ka visa veida terapeiti, kouči un izaugsmes treneri ir domāti tiem, kuriem neviens cits vairs palīdzēt nevar. Kā tāds izmisuma solis bezcerīgā situācijā "īpaši bezcerīgiem gadījumiem". No sērijas – kad ārsti palīdzēt nevar, nākas doties pie pūšļotājiem.
Protams, abos šajos uzskatos ir daļa patiesības. Patiesība ir tā, ka ceļš pie sevis var sākties vien brīdī, kad jūtam – dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Tādas pārmaiņas, ko mēs paši, ar mūsu rīcībā esošo instrumentu palīdzību nespējam īstenot.
Pēteris Draguns