ATTĪRĪT CEĻU VEIKSMEI
Manuprāt, veiksmei ir brīnuma noskaņa - pēkšņi viss notiek vislabākajā kārtībā un pilnīgi negaidīti. Tātad gaidas jau tiek nosvītrotas sākumpunktā. Un parasti arī nekas it kā īpašs netiek darīts, lai notikumu ietekmētu. Tātad - būtiska ir paša fona noskaņa un uzstādījumi „pa dzīvi”, ja tā var teikt. Ja galvā skan “Man nekad neveicas!”, tad visticamāk tā arī būs. Bet pateikt pretējo nozīmē paziņot skaļi, ka uzticos tam, ko nezinu, nevaru pierādīt - tam, kur darbojas tikai iekšēja pārliecība, zināšana vai ticība. Uzticos bez jebkādām iekšējām diskusijām. Ticības spēks? Varbūt. Uzticos sev un pasaules labajam nodomam.
Un te nu sākas interesantākais - visi iekšējie uzstādījumi un pieredzes absolūti neapgāžami sāk apstrīdēt un korī apliecināt pretējo, īpaši, ja līdz šim ar to veiksmi tā ir bijis kā bijis.
Tātad nākamais solis - lielā revīzija! Veiksmes faktoram ir jāattīra ceļš – cik esi izdzīvojis savu dzīves scenāriju pēc saviem noteikumiem, vai tomēr tie ir citu cilvēku, radinieku, draugu vai autoritāšu scenāriji ar viņu noteikumiem un vērtībām? Tie, protams, ir tikuši nodoti ar vislabākajiem nodomiem un tevis pieņemti kā balta taisnība. Loģiski, ka arī sevi un savi dzīvi mēs sākam vērtēt no viņu skatupunkta un arī vērtību skala ir viņējā. Un tavai veiksmei tur īsti nav vietas - noskaņas svešas un darbības virziens arī nav tavējais.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.